BIĶERU SVĒTĀS KATRĪNAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ BAZNĪCA
Biķernieku Svētās Katrīnas Evanģēliski luteriskā baznīca dēvēta arī par Biķernieku Katrīnas baznīcu, Biķernieku baznīcu vai Biķeru baznīcu.
J. K. Broce sniedzis ziņas, ka senākā Biķeru baznīca jeb, pareizāk, kapela te no koka celta jau 1694. gadā. 1701. vai 1702. gadā kara laikā tā izlaupīta, 1709. gadā savesta kārtībā un tad atkal kara vētrās sagrauta. Apkārtnes zemniekus iznīcināja mēris un tikai 1718. g. Biķeru draudzei atkal bija savs mācītājs. Dievkalpojumus noturēja attālajā Jumpravmuižā, bet, kopš 1735. g. zemnieka Jura Kaupes mājā. Tagadējā Biķeru baznīca celta 1765-1766 par apkārtnes zemnieku un Rīgas pilsoņu līdzekļiem. Būvdarbus Lielās ģildes vecākā Ernsta Heidefogeļa vadībā veica mūrniekmeistars J. N. Bergs un namdaris Albrehts, bet altāri un kanceli izgatavoja koktēlnieks K. G. Apelbaums. Dievnamu veltīja Krievijas ķeizarienei Katrīnai II un iesvētīja 1766. gada 1. oktobrī. Svinīgo ceremoniju vadīja Rīgas pilsētas virsmācītājs J. I. fon Essens un Biķernieku virsmācītājs J. G. Ruhendorfs. Tajā piedalījies arī tolaik Rīgā dzīvojošais vācu apgaismotājs un publicists Johans Gotfrīds Herders, kas uzturējās Grāvenheides muižiņā pie E. Heidefogeļa. Herders iesvētīšanas svinībām uzrakstījis tekstu kantātei. D. Botefūra kompnēto kantāti izpildīja septiņi dziedātāji un trīspadsmit mūziķi. Herdera tekstu “latviešiem par prieku” latviski pārtulkojis viņa draugs, Rīgas latviešu Jāņa draudzes mācītājs K. Rāvensbergs.
1775. gada 19. jūlijā īsi pirms dievkalpojuma sākuma zibens iespēra caur torni baznīcā, bet nenodarīja nekādu lielāku postu, vien apsvilināja altāri... Drīz pēc tam altāra kreisajos sānos piestiprināja metāla plāksni ar uzrakstu, kurā pieminēts šis notikums un lūgums Dievam: „Saudzē, Tēvs, saudzē!” Kopš tā laika baznīcu nav postījušas ne dabas stihijas, ne arī kari.
1875. gadā Rīgas pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko izstrādāja projektu baznīcas kapitālai pārbūvei, taču dārdzības dēļ projekts palika nerealizēts. Šajā pat gadā pārcēla kanceli, kas racionālisma laika iespaidā agrāk atradās tieši virs altāra, atjaunoja altāri, nomainīja ērģeles un altāra galā piebūvēja plašu sakristeju. Lieli remontdarbi notika 1926. gadā — baznīcā ievilka elektrību, tornim un sakristejai uzlika jaunu jumtu, ielika jaunu kanceli, nokrāsoja altāri, solus, apzeltīja torņa gaili un lodi, ierīkoja zibensnovedēju. 1936. gadā altāra daļā uzlika melnu granīta piemiņas plāksni 1. pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem. 1940. gadā baznīcas jumta atjaunošanai 1000 latus ziedoja Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis. 1967. gadā dievkalpojumus baznīcā pārtrauca. Pamesto ēku izdemolēja. Bojā gāja ērģeles, altārglezna, soli, pazuda lustra un sakrālie trauki. 20. gs. 70. gados Dievnamā bija iekārtota vitrāžistu darbnīca, tomēr, spriežot pēc avīžu sludinājumiem tajā noturētas arī izvadīšanas ceremonijas. 1985. gadā baznīca nodota LPSR Mākslas fonda Dekoratīvās mākslas kombinātam. Astoņdesmito gadu beigās ēku restaurēja un tai uzlika jaunu vara skārda jumtu, kā arī atjaunoja un apzeltīja torņa gaili. Ar no Vācijas saņemta ziedojuma palīdzību iesāka fasādes un iekšējo telpu remontu. Sākot ar 1989. gada 15. aprīli Biķeru baznīcā pēc 22 gadu pārtraukuma atsākās dievkalpojumi. 2003. gadā ar Ievas un Imanta Lancmaņu gādību baznīca atguva 17. gs. gleznoto gleznu „Kristus pie Krusta”.
Draudze
17. gs. vidū Rīgas patrimoniālapgabala (pilsētas lauku novada) austrumu daļā Rīgas rāte izveidoja Biķeru draudzi un 1654. – 1657. g. algoja tai mācītāju.
Līdz 2. Pasaules karam Biķeru draudzē kalpojuši 46 mācītāji, lielākā daļa no tiem — neilgu laiku, dažkārt tikai pāris mēnešus, bet vairāki mācītāji nokalpojuši pat 10 — 26 gadus:
J. G. Ruhendorfs (1762 — 1777),
K. G. Fausts (1822 — 1848),
F. Tilings (1848 — 1874),
V. Tilings (1874 — 1886),
K. Rotermunds (1891 — 1907),
Kāde (1907 — 1933).
No 1934. gada līdz sešdesmitajiem gadiem draudzē kalpojis Pēterus Kleperis, kurš 1968. gadā ievēlēts par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu.
Līdz 1967. gadam, kad draudzi slēdza par mācītāju kalpojis Haralds Kalniņš — vēlākais vācu draudžu bīskaps visā bijušajā PSRS teritorijā.
No 1989. gada draudzē kalpojuši mācītāji: Roberts Feldmanis, Māris Lukašēvics, Aivars salmanis, Gundars Bākulis un Aleksandrs Bite. 1991. gadā draudze par patstāvīgu mācītāju aicināja Aleksandru Biti.
Atrašanās vieta
Biķernieku baznīca celta smilšainā priedēm apauguša plato veida uzkalna augstākajā virsotnē Dreiliņupīte labajā krastā. Dienvidrietumos – rietumos no baznīcas līdz pat smilšu kāpām Biķernieku mežā un Grīziņkalna rajonā plešas zems, agrāk purvains līdzenums. Uz ziemeļiem un austrumiem atrodas smilšains priežu mežs. Aptuveni 300 m ziemeļaustrumos no baznīcas atrodas Biķeru kapsēta. Enciklopēdijā “Rīga” norādīts, ka Biķeru kapi atklāti tikai 19. gs., taču, spriežot pēc mācītāja Klepera ziņojuma, tajos rakts jau apm. 1500. g. un tie tādējādi ir vecāki nekā pati Biķeru draudze. Zelmārs Lancmanis [Strazdumuižas] pamatskolas skolēnu ekskursijas aprakstā uz ziemeļiem Juglas virzienā atzīmējis (iespējams bij. Juglas zvēraudzētavas teritorijā, tomēr tā vieta pagaidām nav precīzi lokalizēta) t.s. “Nāves lauku”. Zviedru laiku kartēs gar baznīcas vietu aptuveni tagadējās Biķernieku ielas vietā vedis ceļš uz Dreiliņu muižu vēlāko Brekšu muižu (bij. Juglas papīrfabrikas rajonā). Netālu no baznīcas bijušo Sēlīša (”Sellit”) un Reņģes zemnieku sētu vietā jau pēc 1709.g. mēra epidēmijas dibināta Kaulu muiža — “Frankenhof”. Baznīca atradusies Rīgas patrimonālapgabala teritorijā, vēlāk iekļauta Dreiliņu pagastā un pēc tam Rīgas pilsētā. Jau 1801. g. blakus baznīcai atradusies skolas ēka.
Arhitektūra un iekārta
Biķernieku baznīca, Biķeru baznīca ir arhitektūras piemineklis — vienkārši veidota vēlā baroka baznīca. Projekta autors nezināms. Biķernieku baznīca ir taisnstūra plānojuma vienjoma celtne ar piebūvētu torni un sakristeju. Ēku sedz ļoti augsts, glazētu kārniņu jumts ar lukarnām. Torni noslēdz mīksti plastiskās formās veidots kupols ar lodi un gaili. Baroka formās veidoto ieejas portālu grezno akmenī kalts Rīgas ģerbonis, kas atgādina baznīcas piederību bijušajam Rīgas patrimoniālapgabalam. Baznīcas zālei horizontāli, apmesti griesti, lieli sīkrūšu logi. Interjerā saglabājies ērģeļu balkons, ko balsta toskāniešu kārtojuma koka kolonnas.
Sakarā ar to, ka celtnei apkārt paaugstinājies zemes līmenis, kurš laika gaitā nosedzis cokola daļu, šobrīd restaurētais un nokrāsotais 20. gs. otrajā pusē rekonstruētais cokols izveidots neatbilstošā augstumā. Zem altāra telpas kapeņu vajadzībām izbūvētas velves, kas savam nolūkam nav izmantotas. 1991. g. konstatēts, ka grīda — draudzes telpā — dēļu, altārtelpā — kaļķakmens flīžu — saglabājusies no baznīcas celšanas laika, apmierinošā tehniskā stāvoklī. Torņa ieejas durvju vērtnes sbojātas 20. gs.70. gados — kombināta “Māksla” darbības laikā: kopā ar dēļu pamatni izzāģēta dekoratīva dzelzs kaluma atslēgu kārba, noplēstas deskoratīvās volūtas, profiljoslas un vērtņu seglīste, vērtņu ārējās plaknes apsistas ar dzelzs skārdu. Vērtņu iekšpusē saglabājušās dekoratīvas dzelzs kaluma viras, bultu pamatnes u.c. sīkāki elementi. No iekārtas priekšmetiem baznīcā saglabājušies tikai: 1875. gadā uzstādītā kancele (bez uzejas) un 1875. gadā izgatavotais ērģeļu prospekts. (..) Viens no trim misiņa kroņlukturiem pēc baznīcas demolēšanas stipri bojātā stāvoklī pārvests uz Rundāles pils muzeju un restaurēts Viļņas restaurācijas institūtā. Svētā vakarēdiena trauki un baznīcas arhīvs gājuši bojā 2. Pasaules kara laikā. Nav zināma arī sudraba priekšmetu atrašanās vieta un to fotoattēli.
Arhitektūras sakrālais raksturojums
Baznīca uzbūvēta pakalnā. Kalns kā vieta uz zemes, kas iesniedzas debesīs, simbolizē debesu un zemes mistisko saistību: gan Bauslības galdiņu nodošanu Mozum, gan Kristus Pārtapšana notiek augstu kalnos. Kā šādas simbolikas izvērsums augsta vieta vai augsts līmenis, iekšējais vai ārējais, kalns nozīmē garīgu pacelšanos pāri pasaulīgajām lietām. 1765. gada 2. maijā baznīcai iemūrēja ar vara plāksni segtu pamatakmeni. Uz plāksnes latīņu valodā rakstīts: “Dievs ir mūsu cerība. Akmens šeit guldīts ķeizarienes Katrīnas II valdīšanas laikā. Liel, ak, lielais Dievs! Šeit būt tavam namam un templim, Sargi pilsētu un zemi, liec plūst svētības straumēm, Ļauj, lai visām kārtām labi klājas, lai tās plaukst un zeļ! Un pamatakmens slēdz to savā piemiņā. 1765.gada 2. maijā”. Dievnama ēka atbilstoši kritīgajām sakrālās arhitektūras tradīcijām pamatā orientēta R — A virzienā, lai gan vērojama neliela nobīde RDR — AZA virzienā. Ieejot baznīcā no rietumu puses mēs pagriežam muguru rietumiem, konkrētā gadījumā arī purvainajam līdzenumam, kā materiālās pasaules un nāves simbolam, izietu cauri priekštelpai, kas ar savu kvadrātisko formu simbolizē zemi, un vērstu savu fizisko un garīgos skatienu altārim — jaunas dzīves sākumam gaismas pusē austrumos. Aiz altāra lec Saule — no kristietības viedokļa — Jēzus patiesības Saule.
Sākotnēji virs Altāra agaismības racionālisma ideju ietekmē, lai draudzes uzmanību vairāk centrētu uz mācītāja sprediķi, bija novietota kancele. 1875. g. tā pārcelta joma kreisajā malā, kur to redzam vēl šodien.
Baznīcas trīs daļas — priekštelpa, joms un altāra vieta — atspoguļo Jeruzalemes tempļa uzbūvi — pagalms, templis, svētnīca — altāris. Taisnstūrveida baznīcas plānojums simbolizē kuģi. Kuģis kristīgās simbolikas interpretācijā attēlo garīgo virzību un ticību, kas dara iespējamu to piepildīt. Jēzus, kā Pestītājs, spēj staigāt pa ūdens virsu, bet Pēteris, kuram trūkst pietiekamas ticības, slīkst ūdenī. “Pestīšanas laivu” simbolizējis gan Noasa šķirsts, kas izglābies plūdos, gan Derības šķirsts (īpaši brīnumaini šķērsojot Jordānas upi (Joz. 3, 11-17); gan Baznīca. Joms, baznīcas galvenā aile, pamatoti aizguvis vārdu no latīņu vārda navis, kas nozīmē kuģis.
Baznīcas tornis sniedzas pretī Debesīm, iezīmēdams garīgu pacelšanos jeb kāpumu. Tas saista debesis un zemi. Virs torņa 1766. gada 14. jūnijā novietoja gaili. Greznais gailis modina guļošo pasauli un kā putns, kas pavēsta rītausmu un saullēktu, pasludina arī Gaismas uzvaru Pasaulē. Tādējādi kristīgajā izpratnē gailis ir augšāmcelšanās simbols un apzīmē Kristus atgriešanos Pastarajā dienā. Gailis, kuru pirmo apspīd Saules stari, simbolizē Kristus gaismas uzvaru pār tumsas spēkiem un atgādina ļaudīm, ka jāpošas rīta lūgšanai. Gailis ir it kā pakāpies virs lodes, kas simboliskajā nozīmē norāda debesis.
Ja Jūs ieinteresēja šīs ziņas par Biķeru baznīcu un Jūs vēlaties uzzināt vairāk par Biķernieku apkārtnes muižiņām un kultūrvēsturi, esat aicināts/a piedalīties pārgājienā „Ceļojums uz Biķerniekiem”. Tuvāka informācija zaliepargajieni.lv/celojums-uz-bikerniekiem/ |
Paldies!